Reiz, ienākot “Jāņa sētas” karšu veikalā, nejauši pajautāju, vai gadījumā nav pieejama Altaja karte. Pārdevējs uz mani paskatījās mazliet pārsteigts un teica vienu vārdu: “Aizmirstiet.” Un tomēr – Altajs no domām nepazuda.
Interese par šo noslēpumaino kalnu zemi bija radusies vēl citiem – kopumā 15 cilvēki 28. jūlijā, nesdami smagas mugursomas, ieradās Rīgas Centrālajā stacijā, lai kāptu vilcienā uz Maskavu un dotos pretī sapnim.
Vilcienā garlaicība nebija gaidāma – te anketas, te citi papīri, kas jāaizpilda. Uz robežas muitnieks, pavaicājot, vai nevedam ko aizliegtu, saņēma lakonisku atbildi: “Uz kalniem braucam!” Viņa reakcija bija momentāla: “Podņimiķe polki!” – un sekas sekoja.
Vakarā, kad pavadone pasniedza brokastu lenčboksus, sākās sarunas par ēšanas paradumiem. Te uzplaiksnīja manas ģimenes kolorīts: tēvs ar pārliecību: “Veči, tagad jāsaēdas!”, bet brālis piebilda: “Katrs apēd savējo, tad palīdz pārējiem.”
29. jūlijā, ap pusdienlaiku, ieradāmies Maskavā. Tur jau gaidīja neliels kravas auto, kas uzņēma mūsu somas un devās uz Vnukovas lidostu kopā ar Zigi un Gunāru. Pārējie devās “marinēt gurķi” plašajās Maskavas ielās. Prieks par galvaspilsētas ainavām ilgi neturpinājās – to ātri aizēnoja izsalkums. Iegājām “Russkoje bistro”. Ēdiens – kā no padomju laikiem. Man paveicās ar salātiem un kartupeļu pīrāgu, taču soļankas baudītāji saņēma brūnganu zupu ar gaļas gabaliem, akniņu, pārmarinētām olīvām… un smaku, kas spītīgi pārkāpa galda robežas. Derīguma termiņš? 23. jūlijs.
Pēc šī gastronomiskā piedzīvojuma devāmies uz pārbaudītu vietu – pie Sarkanā laukuma. Tur pagājis laiks līdz pulksten 21:00, kad devāmies uz Vnukovas lidostu. Tur sākās lielais “saiņošanas” piedzīvojums – mantas tika sadalītas maisos un cieši satītas ar skoču. Skaņa atgādināja veselu orķestri – līmēšana, plēšana, čaukstēšana. Jo tuvāk izlidošanas laikam, jo nervozāka kļuva atmosfēra.
Reģistrējušies un nodevuši bagāžu, izgājām caur drošības kontroles punktiem un iekāpām Ikarusā, kas mūs aizveda pie TU-154 lidmašīnas, ko pilotēja Siberian Airlines. Lidmašīnā sagaidīja stjuarte – un 23:35 mēs devāmies 3100 km tālajā ceļā uz Barnaulu. Lidojuma laikā, skatoties pa logu, varēja vērot negaisa zibeņus mākoņos. Jānis, sarunājoties ar Oļegu T., uzzināja, ka pēc aviokatastrofām biežāk izdzīvo tie, kas sēž lidmašīnas aizmugurē. Mierinoši…
30. jūlija rītā nosēdāmies Barnaulā, kur mūs sagaidīja busiņš, kas mūs veda tālāk uz Tjunguru – apmēram 750 km attālumā. Lidostā ilgi nekavējāmies – tikko saņēmām bagāžu, uzreiz kāpām iekšā un devāmies ceļā. Ceļš sākās ar briesmīgu apvedceļu – putekļi un bedrains segums, taču pēc pusotras stundas tas kļuva panesamāks. Lai gan ainava bija diezgan vienmuļa, to uzlaboja pāris pieturas. Beigās, jau tumsā, ieradāmies Tjungurā.
Vēl tikai viens nieks – jāpārbrauc pāri Katuņas upei pa trosu tiltu, kas platumā tikai nedaudz pārsniedza mūsu autobusu… Bet to izdevās paveikt. Un tad jau bijām nometnē “Visotņik”, kur mūs sagaidīja silta maltīte (jā – ēdiens tiešām bija ļoti labs), pirts, kas palīdzēja nomazgāt ceļa putekļus, un beidzot arī istabiņas atpūtai.
31. jūlija rīts pēc gandrīz divām negulētām naktīm nebija tas vieglākais – nevienam īpaši negribējās celties plkst. 8:00. Modinātājs tika apklusināts un aizmirsts. Tikai pēc deviņiem, kad Antons mērķtiecīgi un neatlaidīgi sāka visus mudināt celties, mēs beidzot piecēlāmies un devāmies brokastīs. Pēc tam devāmies izpētīt Tjunguras ciematu – viena vienīga iela ar mājiņām abās pusēs. Atradām mazu veikaliņu, kurā, par pārsteigumu, tirgoja arī Latvijas reņģes. Zālienus tur “apstrādāja” vietējie mājdzīvnieki – cūkas, aitas un zirgi, kas brīvi klīda pa ciemu.
Pēcpusdienā Oļega T. grupa, saukta arī par “oļegiešiem”, devās ar raftu pa Katuņu līdz Akkemas upes ietekai, kur viņi uzcēla teltis un gatavojās sagaidīt pārējos nākamajā dienā. Grupas bijām sadalītas divās – vienai vadītājs bija Oļegs Tabernakulovs, otrai – Zigis.
Ziga grupa palika “Visotņikā”. Daži krāmējās ar mantām, citi spēlēja kārtis. Parunājām arī ar nesen atgriezušiem kāpējiem, kuri brīdināja – taka līdz Akkemas ielejai esot dubļaina un pilna ar zirgāboliem. Vietām dubļi sniedzoties līdz ceļiem, un nosmērēties varot līdz pat… nu, jūs sapratāt.
1.augustā arī mūsu grupai bija jādodas lejup pa Katuņu. Lielās somas tika uzkrautas zirgiem, bet sausās drēbes salikām mazākās somās, ko līdz galamērķim nogādāja traktors kopā ar raftu. Rafts bija jau uzpūsts, mantas saliktas, vestes uzvilktas – atlika vien piestiprināt pumpi. Tiklīdz instruktors uzgūlās bortam, notika “puffššššš” – šuves atplīsa. Paredzamais remonts – vismaz četras stundas. Tieši tikpat laika mums aizņemtu arī kāpiens pa slikto taku līdz Akkemas ietekai. Instruktors mūsu izvēli komentēja ar sarkastisku parunu: “Jesļi ženu kupil, tak jeb… i plač.” Skarbs humors, bet precīzs – to drīz vien paši sapratām.
Kad pusdienās rafts beidzot bija salabots, devāmies ceļā. Laiks gan bija apmācies, bet vismaz nelija. Brauciens bija gana aizraujošs – ar krācēm, šļakatām un piedzīvojumiem. Tie, kas sēdēja priekšā, tika kārtīgi izmērcēti – Gore-Tex palīdzēja maz, jo ūdens aizplūda arī aiz apkakles. Pēc aptuveni divām stundām un 15 km nobrauciena izkāpām krastā un sākām doties uz nometnes vietu.
Drīz vien nonācām līdz vietai, kur dūmoja ugunskurs. Jau likās – esam galā, taču Akkemas upe vēl bija jāpārvar. Izrādījās, vienīgais tilts pirms divām stundām bija aizskalots. Zirgi ar mantām atradās otrā pusē, kur jau bija ieradušies oļegieši. Mēs – vēl ne.
Lija lietus, vakars tuvojās. Katrs uzvilka, ko nu varēja. Dažiem sausās drēbes bija minimālas. Ap ugunskuru centāmies sasildīties. Meitenes pārlaida nakti oļegiešu teltīs, bet puiši palika sēžam zem tenta pie uguns.
2. augusta rītā – laiks domāt, kā tikt pāri upei. Nolēmām izmantot “sentēvu metodi” – cirta eglītes un mēģināja tās pārcelt pāri upei. Lai stabilizētu, galus sasēja vienā pusē. Virvē iekārās Oļegs un devās izpildīt misiju. Netālu no otra krasta viņš paslīdēja un ievēlās satrakotajā Akkemā. Šajās dienās upē peldēja ne tikai zari – tur brīvi līgojās arī veseli koki ar saknēm. Par laimi, Oļegs tika ārā un nonāca otrajā krastā. Tilts tika nostiprināts, pievilkta marga, un visi devāmies tam pāri. Tur mūs sagaidīja īsts kaifs – sausas drēbes, ēdiens un silta uzņemšana.
Ceļojums turpinājās bez būtiskiem aizķeršanās brīžiem, ja vien neskaita pašu taku – zampaina, dubļaina un ar spītīgiem krūmiem ceļa malās. Vienīgais atvieglojums bija strautiņi, kas šķērsoja taku – tajos varēja nomazgāt kājas. Maz gan palīdzēja, jo dubļi jau bija ieēdušies gan apavos, gan drēbēs.
Pēc kārtējā strauta noņēmu sandales – tulznas lika par sevi manīt – un turpināju iet basām kājām. Izrādījās, arī Ojārs kādu laiku gājis tāpat. Garāmgājēji izteica pārsteigtus komentārus: “Tā var paiet?” un “Te viena bija čībiņās aizgājusi!” Vēlāk Oļegs T. noteica, ka, ja viņam pašam tā būtu jāiet, viņš nošautos – un aizliedza man rīt doties tālāk bez zābakiem.
Pārgājiens beidzās turpat, kur beidzās zirgu spēks. Tālākais ceļš bija izskalots, un tika stāstīts, ka iepriekšējā dienā viens zirgs jau bija iekritis upē un vairs nav atgriezies. Nācās izveidot nometni pašā Akkemas krastā, kur visu vakaru klausījāmies upes niknajā rūkoņā, kas aiznesa līdzi smagus, dobji skanošus akmeņus.
3. augusts sākās ar izaicinājumu – visas mantas turpmāk jānes pašiem. Sākumā taka solīja cerību – nebija ne dubļu, ne šķēršļu. Devāmies pa akmeņu nobirām, līdz nokļuvām mežā. Tas atgādināja ainas no pasaku grāmatām – no eglēm slējās garie, pelēkie ķērpji, un zeme bija pilna ar mētrām. Ceļš kļuva par ogu medībām – brūklenes, zilenes, avenes, jāņogas, upenes – viss, ko daba deva, nonāca mūsu saujās un vēderos.
Stundas pagāja, un mežs sāka atgādināt “Bezgalīgā stāsta” pasauli – vienmuļu, nogurdinošu un bez redzama gala. Kad jau šķita, ka prāts sāks sacelties par katru nākamo peļķi, kas jāpārvar, starp kokiem pamanījām zaļas teltis un guļbaļķu būdas. Beidzot – nometne!
Tajā jau bija sapulcējušies citi grupas biedri – visi mēģināja žāvēt savas izmirkusī drēbes, jo arī šajā dienā lietus nedeva atelpu. Nolēmām pārbaudīt “karsto akmeņu metodi”, lai izžāvētu zābakus – sakarsēti akmeņi zeķēs, zeķes zābakos, un cerība uz brīnumu. Brīnuma nebija. Zābaki drīzāk kļuva par tvaika pirti kājām – slapjums palika, žļerkstoņa nedaudz pierima. Vakarpusē visus atdzīvināja pirts, kurā ar patiesu baudu izsutinājām savu nogurušo un nosmakušo ķermeni.
4. augustā kalni atgādināja, cik ātri spēj mainīt garastāvokli – naktī virs galvas zvaigžņu paklājs, bet no rīta gāza kā ar spaini. Dienu veltījām atpūtai un nākotnes plānošanai.
Pirms vakariņām devāmies nelielā pastaigā līdz Akkemas ezeram – ceļš veda cauri meteorologu mājas pagalmam. Tās saimnieks bija runātīgs – piedāvāja mums pirti, masāžu, gleznotās Beluhas apskati un, protams, to visu iegādāties. Netālu bija cita nometne ar polārajām mucām dzīvošanai un suni, kurš mita savā mucā. Turpat uzraksts uz laukuma malā – “Aeroport ‘Beluha’. Ļetajķe vertaļotami Aeroflota!” – uzjautrināja visus. Ezera otrā pusē redzējām vēl teltis, kur mitinājās gan alpīnisti, gan dažādi alternatīvi domājoši indivīdi.
Vakarpusē kļuva skaidrs – rīt veiksim zabrosku uz Akkemas ledāju. Vajadzēja ātri pārskatīt inventāru – dzelkšņus, virves, pārtiku – visu salikt maisiņos un sagatavot pasūtījumu nometnes virtuvei, ja kas vēl trūktu.
5. augustā plānotais smagās mantas nesšanas pārgājiens vienlaikus kalpoja kā aklimatizācijas gājiens. Oļegieši jau devās uz Tomskije stojanki – viņi zabrosku veica dienu iepriekš. Mēs ar Māru iznācām no nometnes pēdējās – vēl bija jāsakārto pārtikas lietas.
Ceļš veda gar Akkemas ezeru augšup līdz vietai, kur upe ietek ezerā. Drīz vien radās izaicinājums – bija jāpārvar upe. Trose bija novilkta pāri, bet šajā krastā sēdēja Agita ar Ojāru, arī viņi vēl domāja. Vērojot citus tūristus, kas droši gāja pāri, nolēmām uzticēties tautas takai. Novilkām bikses, atstājot tikai apenes un zandales, un, pieturoties pie troses, šķērsojām upi, kas tecēja gandrīz līdz ceļiem.
Kad izkāpām otrā krastā, kājas bija stīvas un nosalušas, bet saule ātri tās atmodināja. Tālāk ceļš bija pateicīgs – taka bija labi izstaigāta un aizveda mūs tieši līdz ledājam. Atlika vēl šķērsot nelielu akmeņainu upīti – un esam klāt.
Uzkāpjot uz ledāja, turpinājām virzīties pa tā kreiso malu. Sākumā tas bija klāts ar akmeņiem, bet, ejot tālāk, beidzot ieraudzījām arī pašu ledu. Redzējām arī tā dēvēto “ledus sēņu” lauku. Pārgājām pāri dažām nelielām, pa ledāju tekošām upītēm un atradām piemērotu vietu slēptuvei – tur atstājām pārtikas krājumus, dzelkšņus un leduscirtņus, kurus pārklājām ar akmeņiem, lai vēlāk tos viegli atrastu. Drīz satikām Gunāru, Zigi un Jāni. Pacienājām viņus ar kārumiem un vaicājām par Signi. Izrādījās – arī viņi par viņas atrašanās vietu neko nezināja.
Sadalījāmies un sākām atpakaļceļu – Zigis, Jānis un Gunārs devās pa kreiso upes krastu, kur taka bija diezgan slikta un pilna ar liela izmēra akmeņiem. Es, Māra un daļu ceļa arī Ojārs un Agita (abi bija nolēmuši nakšņot netālu no ledāja), gājām pa labo pusi. Kad atgriezāmies nometnē, Signes joprojām nebija. Gaisā virmoja neliels satraukums. Gunārs mēģināja situāciju atvieglot ar saviem jokiem, bet tie tikai pasliktināja atmosfēru. Paēdām vakariņas klusumā – runājot tikai nepieciešamo. Ap pulksten desmitiem vakarā Signe beidzot ieradās. Izrādījās, ka Altajs viņai ir pirmie kalni – tāpēc arī kavēšanās. Tā kā nezinājām, vai ar viņu viss kārtībā, nekādas mantas nākamās dienas pārgājienam nebija sapakotas, un tumsā to arī vairs nevarēja izdarīt.
6. augustā ap 9:15 atkal devāmies ceļā uz Akkemas ledāju. Trešo reizi brienot šķērsojām upi. Itāļu grupa izmantoja zirgus, kas pārveda gan cilvēkus, gan somas, bet mēs pa vecam – izģērbāmies un metāmies aukstajā ūdenī. Zandales, kuras pēc tam vairs nebūtu vajadzīgas, paslēpām aiz akmeņiem, lai atceļā tās būtu pa rokai. Līdz ledājam tikām raiti, paņēmām iepriekš paslēptās mantas un devāmies augšup.
Morēnas malā bija uzcelta telts, un pie tās jau atpūtās ātrāk atnākušie. Viņi vārīja pusdienas, kurām arī mēs pievienojāmies. Paēduši devāmies tālāk – uz Tomskije stojanki. Saskaņā ar nostāstiem, tās atradās “aiz stūra”, kur ledājs met līkumu. Tika ieteikts turp doties vai nu pa vidusmorēnu, vai pa sānu, un noteikti izvairīties no leduskrituma.
Sākotnēji izvēlējāmies vidusmorēnu, bet drīz vien nonācām plaisu zonā. Ar pūlēm pārgājām uz sānu morēnu un turpinājām ceļu, taču drīz vien apjukām – tūrisma zīmes bija gan augšā, gan lejā, bez skaidras loģikas. Ar Māru nejauši iegājām neceļos – kārtējā viegli brūkošā morēnā, kas likās bezgalīga. Kaut kā tomēr tikām lejā uz ledāja. Kāpēc neizvēlējāmies ledāju uzreiz? Neviens nebija teicis, ka pēc leduskrituma ceļš atgriežas uz ledus! Papildus tam uz ledāja ieraudzījām krustu, kas mulsinoši, bet neapzīmēja nometnes vietu. “Nometne aiz stūra” izrādījās arī maldinošs apzīmējums – aiz pirmā stūra nebija nekā. Apmaldīties kalnos nebija patīkami. Bet galu galā – Tomskijos tikām.
Nometne atradās sānu morēnas malā, aptuveni 3000 metru augstumā. Tā sastāvēja no vienas nelielas būdiņas un vairākām telšu vietām. Morēnas tālākajā galā atradās tualete – trīsstūrveida būdiņa bez durvīm, kas piedāvāja neaizmirstamu skatu uz virsotnēm. Naktī dzirdējām lavīnu radītos akmeņu krītošos trokšņus – dabas stihija tepat līdzās.
7. augustā saule vairs neparādījās. No ielejas augšup sāka traukties mākoņi, un drīz vien tos nomainīja lietus, kas vēlāk pārvērtās sniegā. Mūsu mērķis bija sasniegt Delanē pāreju (~3400 m, 2B grūtības kategorija). Nokļuvām tās pakājē un nolēmām nogaidīt – 10 minūtes cerībā, ka laiks uzlabosies. Un tas arī notika – sniegs mitējās, mākoņi izklīda, atklājot ieleju.
Līdz bergšrundam devāmies bez drošības saitēm, bet tad sākās sarežģītākā daļa – pāreja bija ledaina un stāva (~45°). Tika uzstādīti ledusāķi un nostiprinātas virves. Pienāca īstais kalnu izaicinājums.
Gājām augšup pa margām, darbs bija smags, un katrs kāpiens prasīja ne tikai fizisku, bet arī emocionālu izturību. Visi bija nedaudz saspringti. Kādā brīdī Ojāram no zābaka noslīdēja dzelksnis, bet čaiņika leduscirtnis atteicās strādāt – cik viņš uzrāpās uz augšu, tikpat ātri noslīdēja atpakaļ. Beigu beigās tomēr tika līdz nākamajam drošības punktam, taču ne bez skarbām piezīmēm par alpīnismu. Saule sāka dedzināt atsegtās ādas vietas, bet pretapdeguma krēmi palika neaizsniedzami somās, jo katrs loceklis bija nodarbināts ar vienu mērķi – turēties un nekrist. Kustība uz augšu bija lēna un nogurdinoša – kāju balsti drupa zem svara, cimdi bija slapji, kājas sāpēja, un pārejas gals nebija redzams. Visi kļuva nervozāki, bet skanēja viens un tas pats jautājums: “Marga brīva?” – kā tāds kāpēju sakrālais rituāls, kas tika atkārtots atkal un atkal.
Pēc daudzām stundām un vismaz astoņām virvēm sasniedzām pārejas augšdaļu. Otrā pusē sākās nedaudz maigāks nokāpiens – ap 200 metriem lejup līdz līdzenam un sniegotam apvidum. Uz Mensu ledāja uzcēlām teltis, gatavi savai pirmajai naktij sniegā. Šī vieta bija droša arī no lavīnām, lai gan naktī dzirdējām, kā kaut kur tuvumā grab akmeņi.
Nākamajā rītā, 8. augustā, devāmies augšup gar Berela sedliem uz nākamo nometni, kas atradās ap 3500 metru augstumā. Kāpšana likās vienkārša, un drīz bijām galā. Nometnē jau bija ieradušies oļegieši un vēl citi alpīnisti – viņiem šī bija virsotnes diena, tāpēc mēs vienkārši gaidījām, kad viņi atgriezīsies. Ap astoņiem vakarā viņi bija atpakaļ, noguruši, bet apmierināti. Nometne atradās uz sniega pampaka, un zem tā vietām rēgojās mazītiņas plaisas, kas līdz mūsu aiziešanai vēl nedaudz paplašinājās – dažas sasniedza jau 10 cm platumu. Dažas teltis bija uzceltas tieši virs tām, jo tur bija visērtākie laukumi. No tualetes, kas bija ierīkota uz kores, pavērās skats uz Katuņas ledāju – te šī upe sāk savu ceļu.
Tā diena bija mierīga – pavadījām to, gatavojoties kāpienam uz Beluhas virsotni. Taču vakarā laika apstākļi sāka pasliktināties – vējš pieņēmās spēkā un parādījās mākoņi. 9. augustā 1:00 naktī zvanīja modinātājs, bet ārā joprojām valdīja spēcīgs vējš un sniga, tāpēc necēlāmies. Mēģinājām vēlreiz ap četriem – nekādu uzlabojumu. Galu galā gulējām tālāk, sajūtas bija sarūgtinātas. Ap vienpadsmitiem laiks pēkšņi noskaidrojās. Teltīs katrs darīja savu – dažās notika pat alpīnisma pamatu nodarbības. Skatoties uz apkārtējiem, bija redzams augstuma efekts – uzpampušas lūpas, nosarkušas sejas. Māra bija “aklimatizējusies vislabāk” – viņas seja jau līdzinājās altajietei. Viņa kopā ar oļegiešiem nolēma doties lejā.
Spēlējot kārtis, izteicām teoriju, ka slapjos zābakus var izmantot kā ūdens uzņemšanas metodi – ja caur ādu uzsūcas mitrums, tad dzert vairs nav nepieciešams. Un pēc tam tas viss vienkārši atgriežas atpakaļ zābakā. Vakarā pievienojās vēl kāpēju grupa, un nometne sāka pārvērsties par nelielu telšu pilsētiņu.
10. augustā atkal cēlāmies 1:00 naktī. Lai arī ārā vēl pūta, vējš pamazām pierima un debesis bija zvaigžņotas. Izgājām sasaitēs – Signe ar Ojāru, Arta ar Zigi, Agita, Jānis un Gunārs kopā. Ceļš sākās viegli, līdz aptuveni 4000 metriem, kur bija vēl viena naktsvietas zona. Mēnesgaismā šī vieta izskatījās sirreāla – nogāzes vidū vīdēja dziļa plaisa. Kad sasniedzām sedlieni, sākās sarežģītākais maršruta posms. Šajā vietā Signei un Ojāram tika ieteikts kāpt Berela virsotnē, bet pārējiem bija jāizlemj – kāpt Beluhā vai nē. Debesis aizklāja jauns mākonis, bet es nolēmu – kāpju. Otra sasaite jau bija devusies augšup pa nostiprinātu virvi. Viņi kāpa enerģiski un, it kā ar nolūku, no nekurienes ripoja lejā akmeņus. Pēc brīdinājuma “Akmens, akmens!” paspēju attapties un izvairīties, taču viens tomēr trāpīja manā Krievijā ražotajā zābakā, pāršķeļot biezo ādu. Uzkliedzu, lai man nebojā ekipējumu un nesper soļus virs mūsu galvām. Vēl daži vārdi nāca paši no sevis…
Pārsimts metrus kāpām augšup pa stāvu sniega un klinšu nogāzi. Dažviet varēja izvēlēties – vai nu virzīties vairāk pa akmeņiem, vai arī pa sniegu. Drošībai izmantojām ap akmeņiem apsietas cilpas, kas ne vienmēr izskatījās uzticami. Kādā posmā abas sasaites apvienojās, un šajā brīdī Jānis paspēja izteikt savu viedokli: “Labāk divreiz kāpt Elbrusā, nekā vienreiz Beluhā.”
Tālāk sekoja mierīgāks posms, kam sekoja apmēram 80 metru stāvs sniega kāpiens ar pagriezienu pa labi un vēl daži desmiti soļu līdz pašai virsotnei (4506 m, 3B grūtības kategorija), kuru sasniedzām ap pulksten deviņiem. Pēdējos soļus veicām mākoņos, taču pēdu nospiedumus vēl varēja labi redzēt. Kad uzkāpām uz virsotnes kores, spēcīgs vējš trieca sejā sniega pārslas. No virsotnes pavērās balts tukšums – skatu aizsedza mākoņi, un tikai uz īsu brīdi tajos pavērās neliela sprauga. No ielejas neko īsti nevarēja saskatīt. Virsotni iezīmēja leduscirtņa kāts ar zvaniņu (kas sen jau nezvanīja) un metāla plāksnīti.
Kāpjot lejup, nolēmām cilpas vairs neizmantot un izvēlējāmies iet vairāk pa sniegu. Redzamība mākoņainā dēļ bija ierobežota, bet vismaz aizbrukušās pēdas palīdzēja noturēties uz pareizā ceļa. Zigis centās turēt tempu, bet, man šķita, ne vienmēr tas man izdevās. Jo tuvāk jutāmies teltīm, jo vieglāk šķita iet – “kumeliņš tek raitāk”. Vēlāk Jānis par mūsu atrāvienu pajokoja: “Vēl tikko jūs te bijāt, bet pēkšņi – vairs nav!”
Pēdējo nogāzi līdz sedlienei pārvarējām jau diezgan raiti. Pa ceļam sastapām citus kāpējus, kas mūs pat pacienāja ar konfektēm. Pulksten 13:00 bijām atpakaļ pie teltīm, kur mūs sagaidīja Signe un Ojārs ar karstu tēju – tā bija bauda! Viņi jau no attāluma bija pamanījuši mūsu tuvošanos, atpazīstot mani pēc “pingvīngaitas”. Ūdeni sildījām ar diviem prīmusiem, bet otrs “kaifs” sekoja uzreiz pēc tējas – zābaku novilkšana. Salīdām guļammaisos un kādu brīdi vienkārši atpūtāmies. Otrā sasaite ieradās tikai pēc stundas. Lai gan sākotnēji bija doma vēl nedaudz pakāpties uz leju, lielākā daļa izvēlējās atpūtu. Vakarā nometnē uzradās arī liela jauniešu grupa no Lietuvas.
11. augustā modāmies trijos naktī, lai četros sāktu nokāpšanu. Naktī bija auksts un vējains, tāpēc gandrīz nemaz negulēju – sapņi bija nemierīgi, un telts vētras dēļ spiedās sejā. Šādās naktīs bija pat labi, ka agri jāceļas – mazāk laika jāpavada salā. Līdz Delanē pārejai laiks bija labs, sniegs – ciets. Saule uzlēca, kamēr vēl bijām uz Mensu ledāja. Visi atkal satikāmies uz pārejas, kur sākās četras stundas ilga nolaišanās. Atkal nācās skrūvēt ledusāķus un vilkt virves, jo nogāze bija kļuvusi bīstami ledaina. Sāka pūst ļoti spēcīgs, auksts vējš. Virves mums bija tikai īsās – kaukāzieši par to bija “aizmirsuši” pieminēt. Pēc 9,5 virvēm beidzot, stindzināti un noguruši, tikām pāri bergšrundam.
Pēc tam atgriezāmies Tomskijiem. Tur beidzot paēdām, sajutām siltumu, pārģērbāmies un katrs savā tempā devāmies uz Akkemas kalnu bāzi pa nu jau pazīstamo ledāju. Vakarā daži jau ceturto reizi brida pāri ledainajiem Akkemas ūdeņiem. Atpalicējiem pēdējos pāris kilometrus bija jāpavada tumsā, meklējot taciņu, taču tā bija nožuvusi un vismaz vairs nebija dubļu. Pēc desmitiem vakarā visi atgriezāmies nometnē. Parasti mūsu dienas gājieni bija 8–12 stundas, bet šis – vissmagākais – ilga 18 stundas. Turklāt plecos bija visa ekipējuma pilnā versija, tikai pārtikas rezerves palika augstāk plaisā un Tomskijos.
Vakarā nometnē viss notika pēc klasiskās programmas – konjaks, vodočka, pirts. Pēc tam visi salīda pa teltīm un gulēja kā noguruši karotāji.
12. augustā sākām dienu ar kārtīgām un sātīgām nometnes brokastīm – īpaši jāizceļ lieliskais medus, kas garšoja visiem. Līdz pusdienām ļāvām sev mazliet paslaistīties. Katrs atrada savu nodarbi – kāds kārtoja somas, cits spēlēja kārtis, vēl kāds gozējās saulē, un, kā jau parasti, ar instruktoru no Maskavas salīdzinājām fototehniku (nevainīgi, bet ar devu humora).
Pēc pusdienām devāmies prom no nometnes, lai dotos uz kaimiņu – Kučerlas upes ieleju. Zigis jau pa dienu bija sarunājis zirgus, kas palīdzēs pārnest smagākās mantas līdz “Visotņikam”.
Taka, kas veda uz pāreju, sākās pie meteorologu būdas un veda augšup. Sākumā ceļš bija stāvs, vēlāk tas iegrima bezgalīgās akmens nobirās, līdz beidzot sasniedzām pārejas zīmi – nelielu kociņu ar baltām lentītēm. Lejupceļa nebija – taka veda pa plašu pārejas kori, kas atgādināja plato ar zālājiem, puķēm un brīvi klaiņojošiem zirgiem. Drīz vien mākoņi sāka sabiezēt, tāpēc steigšus uzcēlām teltis. Lietus sākās gandrīz tajā pašā mirklī, kad mēs tajās patvērāmies.
13. augusts, kā jau 13. datums, mums nebija labvēlīgs – telts nebija izturējusi lietu, un no rīta pamodāmies ar slapjām kājām un izmērcētiem guļammaisiem. Manējās atradās seklā peļķē, bet zābaki – dziļākā ūdenī. Ap septiņiem no rīta devāmies tālāk. Uznāca mākonis, un, kamēr tas aizpūta, bijām aizklīduši pārlieku tālu uz kreiso pusi. Vajadzēja veselu stundu, lai atkal atrastu taku. Kad to beidzot atradām, gājās viegli līdz nonācām mežā – tur gan viss mainījās, jo ceļš veda garām ogām, kurām neviens nespēja paiet garām. Pielasījām pilnas plaukstas ar avenēm, brūklenēm un ciedru čiekuriem.
Kučerlas upe un tās ieleja bija ļoti gleznainas – ne velti šo maršrutu iecienījuši arī atpūtnieki. Taka vijās caur pļavām un mežiem, retumis uzkāpjot kādā kraujā. Šeit pirmoreiz piedzīvojām arī odus. Ceļa lielāko daļu jau bijām nogājuši, kad satikām oļegiešus – pievienojāmies viņiem maltītei. Tie, kas pēc ēšanas steigšus devās uz “Visotņiku”, nokļuva negaisā un krietni izmirka. Es un Māra nesteidzāmies un palikām sausas. Ar visām pieturām, ogošanām un sarunām ar vietējiem līdz “Visotņikam” nonācām tikai 15 minūtes vēlāk par pārējiem. Šis pārgājiens ilga aptuveni 15 stundas un aptvēra vairāk nekā 30 kilometrus. Pirtī bija paredzēts iet pusvienpadsmitos vakarā. Elektrība izdzisa tieši tad, kad mazgājāmies – iespējams, ka tā bija labāk, jo savus ceļojuma netīrumus tāpat vairs nevēlējāmies redzēt.
14. augusts pagāja relaksācijas noskaņās – žāvējām drēbes, kravājām somas, baudījām mieru. No vietējiem puišiem sarunājām izjādes ar zirgiem pa apkārtni – viena stunda par 100 rubļiem. Četras no mums uzkāpa zirgos un devās izjādē bez pavadoņa, ļaujot sev braukt, kur vien acis rāda. Pēc tieši stundas bijām atpakaļ – zirdziņi bija paklausīgi un mierīgi.
Vēlējāmies vakariņās šašliku, tāpēc apsvērām domu iegādāties aunu. Vienīgi tas vēl ganījās kaut kur tālāk ar savu baru, un vietējais teica – gan jau viņš atnāks. Laiks altajietim neko nenozīmē, viena diena šur vai tur neko nemaina. Vakaru pavadījām ar alu un Oļega T. jokiem, kas sagādāja labsirdīgu smieklu devu.
15. augustā pulksten desmitos no rīta atstājām “Visotņiku”. Trosu tiltu šoreiz šķērsojām kājām. Šoferis mēģināja iespējami ātrāk nogādāt mūs uz Barnaulu. Tā kā benzīnu vajadzēja bieži papildināt, bija iespēja ieelpot svaigu gaisu. Gulēt autobusā bija gandrīz neiespējami. Bija sajūta, ka no bezmiega varētu arī nomirt – šī hipotēze šajā dienā šķita īpaši reāla.
16. augustā ap vieniem naktī iebraucām Barnaulas lidostā. Iekārtojāmies uzgaidāmajā telpā nakšņošanai. Oļegs T. kādu ēku lidostā jokojot nosauca par “hram pisaņije i kakaņije”. Pamodāmies burzmas vidū. Reģistrējoties pārsteigums – šķita, ka somas sver vairāk nekā braucot turp, lai gan tikai divi aliņi bija nākuši klāt. Lidmašīnai bija jāpaceļas 8:50, bet 9:00 tā vēl stāvēja. Stjuartes izsauca vārdus. Nesagaidīju pacelšanos – aizmigu. Pamodos tikai pēc stundas lidojuma. Gandrīz visi nepacietīgi gaidīja brokastis lidmašīnā.
Maskavā katrs izklīda pa savām gaitām – krodziņi, veikali, stacija. Pulksten 20:30 tikāmies Rižskajas stacijā un iekāpām vilcienā, kas veda mājup.
17. augustā ap pusvieniem dienā atgriezāmies turpat, kur ceļojums bija sācies – Rīgas Centrālajā stacijā.